Pēc nedēļas, kad tētim atkal iekrita brīvdienas -īstajās brīvdienās, jo negribas nedēļas vidū, ka lielais puika skolu kavē, devāmies uz Siguldu.
Matīsam loti, ļoti gribējās nolaisties lejā pa rodeļu trasi, tikai nepaspējam izmēģināt katapultu-uzšauties gaisā, tas uz nākamo reizi.
Pirmo reizi -bailīgs, otro reizi -smaidīgs!!!!!!!!!!
Kamēr ar pacēlāju uzbrauca augšup, baudot skaisto dabu, pie reizes paspējuši arī izdomāt, ka māte jānolaiž pa trasi lejā :)) To man pēc tam pačukstēja puika, ka tas bijis abu plāns!! Jo es uzreiz pateicu, man bail -nebraukšu, es auklēšu Danielu..
Pierunājos.., bet man tiešām bija bail..un ar pacēlāju braukt..ar brīžiem..nu tā..
Ar vagoniņu izbraukt nevarējām, jo tāāāāādas rindas!!!
A, Matīss laimīgs, tam atkal ne visai patīk tā vagoniņa padarīšana!!! :))
Nu, tad karuselis!!
No skata tāds neuzticams, bet bija labi.
Bet te atkal viens izbijās, kad bijām tieši spicē!! Pirms tam aktīvi stūri grozīja uz apli, ka man jau bez maz šķērma dūša metās, tad ceļoties augstāk, puika palika divtik lēnāks, un no stūres grozīšanas atlaidās:))
Acīm tīkams skats..
Atgriežoties vēl un vēl.. Gūtmaņa ala un pastaiga pa Gaujas senieleju..
Atpakaļ ceļā uztīt lielu cukurvati un gardu muti -lipīgiem pirkstiem viņu apēst..
Vēl uz jūru.. Saulkrastiem..
Sveika, jūra!! Līdz nākamai reizei..
Maza atkāpe..
..Un atpakaļ ceļā pieskrienot, arī ieskrienot -kukurūzas laukā, jo redz, bērns man par brīnumu, nezināja, kā tad tā kukurūza aug, kur to kukurūzas vālīti meklēt?!?
Bet dabā ZELTA RUDENS turpinās..
.JPG)
Kaut ierasts, ka uz Siguldu jābrauc zelta rudenī, mēs tur pabijām septembra pirmajās brīvdienās. Rats. Jā, tik ļoti neuzticams, ka bērnu vienu nepalaidīsi, lai cik man tagad bail no augstuma, nācās... Pirms tam strikti noteicu, ka nekādu karuseļu griešanas variantu, bet manējais brašulis jau pašā sākumā tīri garu ģīmi uztaisīja (izrādījās, ka viņam nepatika tās izjūtas, kas ir pie celšanās augšā atmuguriski), bet spicē atdzīvojās, arī es ievērtēju panorāmu, taču otrajā aplī man šī pasākuma jau bija par daudz, ātrāk gribējās uz zemes! Pie beigām drusciņ atļāvu pamēģināt grozīšanu. Pēc tā es īsti nesapratu, vai gribu vai negribu braukt ar rodeļiem, bet noteikti zināju, ka negribu celties augšā ar pacēlāju! Izbraucām ar tramvaju, puika izmēģināja Pirātu trasi un uzkāpa klinšu sienā. Patika viņam viss, mazāk varbūt alu apskate, jo viņš bija sacerējies, ka tās alas būs daudz garākas, bet visvairāk Tarzānā.
AtbildētDzēst:))..ar pacēlāju man personīgi bija bailīgi, es centos uz leju neskatīties, neomulīgi paliek, kad viņš apstājas gaisā uz brīdi. Vispār ar mani ir tā, kad augšā es tieku visur, kokos kāpu ne tā vien bērnībā, bet ar to lejā tikšanu švaki. Tagadiņ` ja gadās uzkāpt kādā tornī, tad lejā pirmos pakāpienus, atmuguriski un rāpus. Bet ne katru reizi var savu vājumu izrādīt!:))
DzēstTā kā mums līdzi bija bebuks, tad pielāgojāmies viņa režīmam, darījām tās lietas, kas neaizņem daudz laika. Pastaiga un alu apskate Matīsam ar ne visai, droši ar gaidīja ko vairāk.
Tā kā viņš šogad ar brālēnu Gustavu bija "Mežakaķī" Siguldā, tad nevienu trasi šeit negāja.
Diez vai šogad paspēsim vēl aizbraukt, jo sezona drīz beigsies tā kā tā, tad atkal nākamgad jābrauc.
Skaista galerija.
AtbildētDzēst